1945.–1950.  No Berlīnes uz Mīlheimu (Mühlheim)

Ja kāds mūsdienās vēlētos sarīkot visu "Brenntag" darbinieku tikšanos, viņam būtu jānoīrē milzīga telpa, varbūt pat stadions. Toreiz, 1945. gadā, pietika ar nelielu istabu, jo darbinieku bija pavisam maz, bet Berlīnes sadalīšanas dēļ sabiedrības darbība bija ļoti ierobežota. No pirmās "Brenntag" rezidences Alexandrinenstrasse Berlīnē bija palikusi tikai drupu kaudze, bet nekustamo īpašumu pilsētas padomju zonā nacionalizēja. Turklāt pakalpojumu tīklu ārpus Rietumberlīnes pārņēma VDR valsts uzņēmums "Minol". Ņemot vērā uzņēmuma stāvokli, lēmums pārcelties no Berlīnes uz Mīlheimu un uzturēt tikai vienu biroju Berlīnē bija loģisks un nepieciešams. Tieši Mīlheimā sākās "Brenntag" jaunā vēsture. Uzņēmums joprojām piederēja Stinnesu  ģimenei, lai gan dažādu domstarpību dēļ īpašums tika sadalīts. Tā par "Brenntag" īpašniekiem kļuva Oto Stinness (Otto Stinnes) un viņa māte Klēra (Claire), kuri turpināja uzņēmuma attīstības politiku. Divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā "Brenntag" aktīvi darbojās ķīmisko izstrādājumu un degvielas tirgū. Uzņēmuma apkalpošanas tīkla tirdzniecības vietas dzeltenā un zilā krāsā bija bieži redzamas toreizējās VFR rietumos līdztekus citiem uzņēmumiem, kas nodarbojās ar kravu pārvadājumiem, – "Brenntag Spedition", "Brenntag Seeschifffahrt" un "Brenntag Binnenschifffahrt". "Brenntag" pakāpeniski attīstīja savu noliktavu tīklu un paplašināja preču piedāvājumu, papildinot to ar šķīdinātājiem, organiskajiem un neorganiskajiem ķīmiskajiem izstrādājumiem, mākslīgajiem materiāliem, sveķiem, kā arī ar īpašām vajadzībām paredzētām ķimikālijām. Tādēļ drīz vien uzņēmumu sāka uzskatīt par vienu no labākajiem ķīmisko izejvielu izplatītājiem Vācijas tirgū.

1950.–1964. - Atkal Stinnesu ģimenes īpašumā

Aktīvi darbodamies ķīmisko vielu tirgū, uzņēmums arī sāka interesēties par īpašu rūpniecības nozaru apkalpošanu un piedāvāja cita starpā arī apkures iekārtas (eļļas krāšņu uzstādīšana, baseinu būve). Ar Berlīnes nodaļas palīdzību ievērojami attīstījās sadarbība ar Austrumeiropas valstīm.
Tomēr uzņēmums atteicās no Filipa Mīzāma uzsāktās darbības un 120 apkalpes stacijas Ziemeļreinā-Vestfālenē tika pārdotas uzņēmumam "Total GmbH". "Brenntag" sāka pievērsties ķīmisko izejvielu izplatīšanai.
1952. gadā, pēc tam, kad Stinnesu ģimene bija sadalījusi mantu, uzņēmums "Brenntag" un "Stinnes Bank", banka, kas bija cieši saistīta ar "Brenntag", kļuva par Oto Stinnesa īpašumu. Tad sekoja vissarežģītākais laiks uzņēmuma vēsturē.
Pēc bankrota "Stinnes Bank" bija spiesta pārtraukt darbību, un uzņēmuma "Brenntag" kapitāla daļas pārgāja "BfG Bank" īpašumā. Tomēr pat šajā grūtajā laikā "Brenntag" pārvarēja finanšu problēmas un pēc gada, 1964. gadā, "Hugo Stinnes AG" izpirka uzņēmuma kapitāla daļas no "BfG Bank" un tā "Brenntag" atkal kļuva par Stinnesa uzņēmumu grupas daļu. 

Šajā laikā "Brenntag" ievērojami attīstīja savu tirdzniecību un ķīmisko vielu izplatīšanu, uzsākdams sadarbību ar daudziem ievērojamiem ražotājiem, ar kuriem sadarbojas arī pašlaik.

Tie ir "Monsanto", "British Celanese (Cortaulds)", "NVCP", "Rohm & Haas", "SIDA" ("Akzo") un "Union Carbide". Uzņēmums "Brenntag" sadarbojās gan ar austrumu, gan rietumu partneriem. Importējot ķīmiskās vielas, kas ražotas Amerikas, Francijas un Holandes uzņēmumos, "Brenntag" guva tādus panākumus, ka amerikāņu investori pat gribēja uzņēmumu nopirkt. Viens no galvenajiem "Brenntag" austrumu partneriem bija VDR. "Brenntag" tirgojās ar VDR naftas pārstrādes uzņēmumu naftas produktiem, pamatojoties uz starptautisko, tā saukto swing līgumu.